kūolõ ¤49 vi
(a) surra, elamast lakata ▫ mirt - jarā kūolõ ära surra ▫ nomirt; ulzõ kūolõ välja surra ▫ izmirt; kūolõbõd ne’i ku kärmizt surevad nagu kärbsed ▫ mirst kā mušas KK77 a
- Pie’rrõsuodā mǟ’rst 1721.–1723. līvõd ro’v pigātagā kūolõb ulzõ. Sõjajärgsest katkust 1721–1723 liivi rahvas peaaegu sureb välja. ▫ No pēckara mēra 1721. – 1723. [gadā] lībiešu tauta gandrīz izmirst. Ku ta kūolõb, si’z ta panāb kakš kätā rīnda pǟlõ. Kui ta sureb, siis ta paneb kaks kätt rinna peale. ▫ Kad viņš mirst, tad viņš saliek divas rokas uz krūtīm. Sa kūolõd sīestõ rujāstõ. Sa sured sellest haigusest. ▫ Tu mirsti no šīs slimības. Sa kūolõd sīe rujāks. Sa sured selle haigusega. ▫ Tu mirsti ar šo slimību. KK78a63; E I; KK77 a
(b) surra, tuimaks jääda ▫ tirpt - Jālga u’m jarā kūolõn. Jalg on ära surnud. ▫ Kāja ir notirpusi.
|
